Pagājušā gadsimta 80. gados sievietes Padomju Savienībā nereti nenovilka savas kažokādas cepures pat iekštelpās, kas mūsdienās varētu šķist etiķetes pārkāpums.
Tomēr toreiz šai uzvedībai bija daudz iemeslu, un katrs no tiem – diezgan loģisks.
Kažokādas cepures nebija tikai garderobes priekšmets, bet gan statusa simbols, kultūras sastāvdaļa un ērts aksesuārs, kas atrisināja daudzas ikdienas problēmas.
Apskatīsim piecus galvenos iemeslus, kāpēc kafejnīcās, teātros, slimnīcās un citviet bieži bija redzamas dāmas ar kažokādas cepurēm.
Turības pazīme
Kažokādas cepure kalpoja kā statusa un labklājības simbols. Padomju laikos nebija pieņemts atklāti demonstrēt savu bagātību, bet caur garderobi varēja parādīt savu stāvokli sabiedrībā.
Tikai pārtikuši cilvēki varēja atļauties valkāt cepuri no dabīgas kažokādas, un sievietes tādā veidā akcentēja savus panākumus.
Pieklājības normas
Etiķetes noteikumi pagājušajā gadsimtā bija atšķirīgi. Kopš 18.-19.gadsimta pastāvēja nerakstīts likums: dāmām bija nepieklājīgi parādīties sabiedrībā bez galvassegas.
Šīs normas saglabājās arī 20.gadsimta 80. gados, tāpēc sievietes turpināja valkāt cepures pat iekštelpās, ievērojot iedibinātās pieklājības tradīcijas.
Sliktas frizūras
Ziemas mēneši nebija labvēlīgi sarežģītu frizūru saglabāšanai. Kažokādas cepure kļuva par ērtu risinājumu dāmām, kuras nevēlējās uztraukties par savu matu izskatu.
Tā slēpa iespējamos stila trūkumus un bija praktisks aksesuārs. Turklāt šīs izvēles popularitāti bijušajā PSRS veicināja arī tādu ārzemju zvaigžņu kā Elizabetes Teilores piemērs.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā